BIBIO "The Green E.P."

     Jāsaka, ka nekas diži savādāks kā iepriekšējos Stephen Wilkinson (viņš arī Bibio) darbos "Mind Bokeh" un "Silver Wilkinson" te nav. Tāda parakņāšanās arhīvā. Visa noskaņa būvēta ap skaņdarbu "Dye the Water Green" un visa EP garumā ir tāda pusakustiska folka un pieklusinātas elektronikas atmosfēra kā kādas filmas skaņu celiņš. Nu tādas neatkarīgās filmas, kur rāda miglainu mežu un tad kādu miglainu stāvu, it kā rūķi, it kā elfu un ik pa brīdim krāsaini kadri un melnbalti kadri un vispār tas viss skaitās lielā māksla. Īpaši to atmosfēru pastiprina šajā ierakstā dzirdamais pērkona negaiss. 
    Nu tāds maziņš atgādinājums par Bibio eksistenci. 

SNOWBIRD "Moon"

     Tuvāk Cocteau Twins ir tikai paši Cocteau Twins :) Šis ir CT dibinātāja Simon Raymonde kopīgs projekts ar vokālisti Stephanie Dosen, kura izlaidusi divus albumu un bijusi par balsi Massive Attack un The Chemical Brothers. Tā kā tikai loģiski, ka šis izklausās pēc CT tikai tā mierīgāk un bez tiem Elizabetes Freizeres treļļiem un mutuļojošajām ģitāru sienām, to vietā te dominē klavieres. Pat dziesmu uzbūve šķiet gluži tāda pati kā CT. Un varbūt tieši šādi CT izklausītos akustiski. Ar flautiņām un tā...
      Vēl starp viesiem, kuri palīdzējuši šim projektam izklausīties tieši tā kā tas izklausās, notiekti jāpoiemin Ed O'Brien un Philip Selway no Radiohead.
     Kopumā ļoti pozitīvas emocijas, lai gan visas dziesmas šķiet līdzīgas savā vieglumā un gaisīhumā un būtu dīvaini, ja klausot šo ne mirkli neiedomātos par Cocteau Twins.
     Lielā māksla laikam būs citreiz.

WARPAINT "Warpaint"

    Šīs ir tās meitenes pie kurām mājās nevajadzētu aizmigt, jo nekad nevari zināt vai pamodīsies, jo savu eksistenciālo skumju lēkmē viņas tevi var sagriezt sīkos gabaliņos, vai noindēt un tad tavu beigto rumpīti nobildēt kā senos laikos populārajās mirušo grāmatās un bildi ielikt Instagram ar parakstu no savām dziesmām. Piemēram "Love Is To Die"...
    Atseviški ne viena dziesma nav ne izceļama, ne atmiņā paliekoša, bet visa plate kopumā astāj tādu savādu un sevī ievelkošu noskaņu. Nav slikti, bet neko dzīvespriecīgi arī nē. The Cure piesaukšana ir obligāta.

FIRST LATVIANS ON MARS

     Tā ļoti nopietni šo projektu uztvert nevajadzētu, jo te ir tas gadījums, kad par to interesantāk stāstīt un/vai tajā piedalīties spaidot un grozot visādas podziņas, vai skatoties perfomanci kopā ar projekcijām, nekā to visu pēc tam klausīties.
     Stāsts jau labs - dažādas personības no LV zināmiem un cienījamiem projektiem vienā darba nometnē, nedēļas laikā ieskaņoja šo skaņu kopumu. Pa virsu mazliet sieviešu vokāls un diezgan nesaprotami ielasīti fragmenti no Jura Boiko un Hardija Lediņa absurdā "ZUN" un R. Bredberija "Marsiešu hronikas" un tas viss esot veltīts Hardijam Lediņam.
    Realitātē tas izklausās pēc "mēs ļoti gribam būt NSRD" un pēc "man nav ne idejas kā es tās pogas te vakar grozīju" stila ambiences.
   Būtu spēlējuši NSRD koverus savā interpretācijā, būtu interesantāk.

ROMA 79 "Cardinal Star"

     
80to sintezatoru popa un jauno romatiķu noskaņas un nostaļģija pēc tiem laikiem jaušās cauri vai katrā kaliforniešu jaunā (trešais pēc kārtas) albuma kompozīcijā. Kaut kas tāds pats kā Hot Chip vai Cut Copy, tikai bez kaut kā tāda, kas varētu kļūtr par hitu un bez uzreiz pielīpošām melodijām. Toties ir ļoti daudz deja-vu sajūtu. Sākot no Chris Rea 80to daiļrades sterilā studijas pavadījuma, Steve Reich remiksētajām skaņām un līdz Cutting Crew vai Spandau Ballet popa balādēm. Izklausās inteliģenti un vairāk savam priekam, nekā plašām masām radīts darbs. Saulaini, bet uz beigām arī velk uz snaudienu...

DAN CAINE "Ephemeris"

     Ambietas ainaviņas ar melodisku ģitāru. Izklausās pēc bezgalīgajiem un gaisīgajiem bezWatersa Pink Floyd dziesmu ievadiem. Noder mierīgam fonam grāmatu lasīšanai vai vienkāršai blenšanai griestos... Un protams, ka viņš ir par mieru visā pasaulē un veģetārietis, bet to jau nav grūti arī nojaust pēc viņa radītās mūzikas :D

ALCEST "Shelter"

     Apmēram pirms diviem gadiem ap šo laiku es atklāju šo franču duetu. Toreiz biju mērenā sajūsmā par viņa tābrīža albumu. Šobrīd klāt jau ceturtais albums un tas ir vēl tālāk no black metal un vēl vairāk iekš shoegaze (lasi: kļuvuši vēl vieglāki un gaisīgāki). Lai gan tieši šo it kā savstarpēji nesavienojamo stilu sintēze ir tā, kas padarīja šo apvienību tik interesantu. Te vēl vairāk jaušama My Bloody Valentine ģitāru sienu konstrukciju arhitektūra un arī klasiķu Cocteau Twins drīmpopa elpa.
     Jāpiemin, ka šajā reizē duetam izlīdzējuši pāris viesmākslinieki un atsevišķi momenti ir ierakstīti slavenajā Islandes studijā-baseinā "Sundlaugin Studio" pie Sigur Ros producenta Birgir Jon Birgisson, kas visam piešķīris vēl īpatnējāku noskaņu un tā, kā, ja baidies no jēdziena "black metal", tad zini, ka no tā te vairs nav ne smakas un ir pat mazliet dīvaini redzēt, ka par šo albumu raksta metālistu blogi. Brīžiem šis izklausās pat pēc Smashing Pumpkins, ja nu kas :)
     Katrā gadījumā tāds ļoti skaists un mazliet atsvešināts albums.